fredag, 13:15

Dzejnieks un Auķis

Dzejnieks un Auķis

Filmas "Dzejnieks un Auķis" videostāsta iedvesma iesākās ļoti personīgā stāstā ar aktrisi Ausmu Kantāni-Ziedoni – viņa atklāja, ka glabā Imanta un arī savas vēstules no laika, kad viņi tikko iepazinās (pirmā Imanta Ziedoņa vēstule datēta ar 1966. gada 12. septembri, Ausmas Kantānes pirmā vēstule – ar 1966. gada 17. maiju). Un Dzejnieka Auķis (Ausma Kantāne) tik skaisti un poētiski stāstīja par iepazīšanās jaunības dullumu, ka bija vērts to dokumentēt arī videolentē. Vēlāk arī viņa pati ar prieku vēlējās vēstuļu stāstu turpināt, atklājot kādu citu, nepētītu Imanta Ziedoņa (03.05.1933.–27.02.2013.) dvēseles stūrīti, bet aktrisi pārsteidza kāds stiprāks spēks (Ausma Kantāne-Ziedone 10.11.1941.–29.05.2022.). Dzīvesgudrā Ausma bija paspējusi vēstules pārlasīt, izvētīt, pārdomāt un atstāt Rakstniecības un mūzikas muzejam. Dokumentālā filma "Dzejnieks un Auķis" kā trauslā, jutekliskā, filozofiskā dzejā uzburs Dzejnieka un Auķa (tā aktrisi Ausmu Kantāni sauca Imants) jaunības laiku, kad poētiskie vārdi vēstulē un pastkartē bija dzīves lādiņš otram cilvēkam. Laika sprīdis vēstulēs ir tikai desmit gadi no 1966. gada, kad telefons vēl bija retums un, esot tālienē, vēstulīte bija vēstījums mājiniekiem. Un Dzejnieks, vēl esot ceļā ar rakstnieku delegāciju uz Poliju, no Brestas rakstīja: "Ausīti, Auķīti, saulespuķe, es būšu atpakaļ tikai 26. septembrī…", un Ausmai būs jātiek galā ar kāzu organizēšanu. Dzejnieks asprātīgi turpina: "...Nopērc man laulības šlipsi un iestērķelētu krūtažu, mašīnai bagāžas jumtiņu un gumijas ūdenslienamo apģērbu. Bet pietiks." Un "...Ja Tu man varētu darīt zināmu, ka Tu mani mazliet, mazlietiņ… Man tas pašlaik ļoti vajadzīgs. Smagi. Parādies man sapņos, ja? /Imcis Vroclavā, 13. septembrī/". Ausma Kantāne savas vēstules saglabājusi mazāk, jo tolaik aktieri ļoti reti ceļoja vai bija iesaistīti kādās kultūras darbinieku delegācijās. Un vēstulei svešumā jau nebija adreses… Ausma Imantam raksta brīžos, kad Dzejnieks ir sanatorijā, atgūst veselību: "...es pirmo reizi tik agri esmu pavasarī prom no mīļās, pelēkās Rīgas! Vai Tu zini, kas ir pats spocīgākais, man ir tāda sajūta, ka arī Tu neesi neko tādu: zaļu, tīru redzējis, man gribētos Tevi aiz rokas ņemt un kā tādu mazu brālīti vadāt… uz kādu mazu meža būdiņu, kur mēs ar Tevi paliktu uz mūžu… Puķuzirnis." Vēstulēs saistoši ir ieraudzīt laikmetu – Dzejnieks raksta par kultūras cilvēkiem, ar kuriem dodas tālajos ceļojumos, savus vērojumus par vietām, kur tā laika parastais cilvēks varēja aizbraukt reti – kaut vai uz Bulgāriju un Poliju, arī uz Sahalīnu. Un katrā vēstulē ir personīgas un atklātas izjūtas – kā viņu moka greizsirdība, ka viņa skaistais Puķuzirnis Auķis visiem tik ļoti patīk: "Šonakt es līdīšu kā kurmis pa zemes apakšu un jutīšu zemes smagumu. Neviens vēl nav ielīdis akmenī. (..) Ausīti, es Tevi kaut kā ārprātīgi mīlu. Man laikam visā jūtu gammā (Auķi!) ir lemts visasāk izjust (Auķīti!) sāpes un dusmas." Amizanti ir dzejnieka vērojumi par satiktajiem cilvēkiem svešumā, arī par ballītēm, kafejnīcām, meitenēm. Vēstulēs, gluži kā Imanta Ziedoņa dzejā, ir viņu abu ilgas pēc stipras, ar bērniem piepildītas ģimenes, saprašanās, personību veidošanās, arī lielu talantu pretmeti un pārdomas, cik tuvi viņi ir viens otram arī tad, kad sasniegtas radošās virsotnes. "Tu varens, liels savā talantā, tik liels, ka man nāk smiekli, ka es biju iedomājusies Tevi mīlēt – kā mazu, pliku zaru slotu – ak, mans neprāts, stulbums!" 1977. gadā raksta Ausma Kantāne. Tas bija gads, kad Imants Ziedonis jau bija kļuvis par Tautas dzejnieku. Arī Ausma Kantāne jau bija nospēlējusi savu mūža lomu Agnesi Ibsenda "Branda" iestudējumā Dailes teātrī. Un Dzejnieks viņai atbild: "Auķīti, knauķīti, kāda Tu liela, gudra esi palikusi! Un tas par to dzīvošanu kaut kur blakus, bet ne iekšā, arī ir tiesa – Tu mani nepazīsti un es Tevi vēl mazāk. Un jo ilgāk dzīvojam, jo mazāk es Tevi pazīstu.".